Grāmata ar Ceilonas tējas krāsas vākiem

Rakstnieces Sarmītes Poikānes atsauksme par E.Kubuliņas - Vilnes autorizdevumu "Vēstules tējas glāzē".

Manas pārdomas par izlasītajām grāmatām vairāki nosaukusi par recenzijām. Pati jau gan tā nedomāju. Šis formulējums pieprasa konkrētas apraksta formas, plānveidības ievērošanu. Recenzijā man būtu īsi jāiepazīstina ar darba autoru, jāiztirzā nosaukums, jāformulē darba žanrs, jāizvērtē tēmas aktualitāte un vēl vairāki punkti, kas piederas literatūras kritikas veidam, ko sauc par recenziju. Tā visa nebūs, tāpat kā nebūs darba sižetiskās līnijas vērtējošas analīzes un ieteikumu autoram. Šis būs brīvā formā veidots apraksts, kura paudīšu savas domas par nesen izlasītu grāmatu – izdevniecības “EZERROZES GRĀMATAS” pagājušajā gadā izdoto Elīnas Kubuliņas - Vilnes dzejoļu krājumu “ Vēstules tējas glāzē”. Glīta grāmatiņa ar Ceilonas tējas krāsas vākiem. Vispirms pašķirstu un skatiens ik pa brīdim fiksē lappuses ar sulīgu krāsu, kā arī melnbaltām fotogrāfijām. Interesanti, kas ir to autors? Aši atlapoju atpakaļ uz grāmatas sākumu un redzu, ka dzejoļu un fotogrāfiju autore ir viena – Elīna Kubuliņa – Vilne. Cik nu es no tā varu saprast, bildes izskatās profesionālas vai tuvu tam. No tā secinu, ka autore, iespējams, ir arī fotomāksliniece. Jau kopš grāmatas virsraksta izlasīšanas nedod miera jautājums: kāpēc vēstules un kāpēc tās ir tējas glāzē? Bilde ar apetelīgo, slaido stikla glāzi, pilnu saules krāsas tējas ar citrona gabaliņiem arī atbildi nesniedz. Atbilde ir ievadlappusē. Izrādās, domas un emocijas autore ir iedomājusies kā vēstules, kas lido pie draugiem, bērniem, pat pie eglēm un sniega, pie ārstiem un skolotajiem... Tieši lido, nevis tās nes pastnieks. Elīna gan pati nesaka neko par lidošanu. Tas iešāvās prātā man. Pati nezinu, kāpēc. Varbūt tāpēc, ka vēstuļu romantika saistās ar pasta baložiem? Dzeja, tas daudzos gadījumos ir sinonīms romantikai. Tātad, romantika= vēstules= pasta baloži. Un kurš to būtu domājis? Grāmatas lappušu stūrīšos lidinās tās vēstulītes, kam piezīmēti baložu spārniņi! Tātad, tiktāl mana iztēle sakrīt ar dzejoļu autores izjūtām. Lūkosim, kas tajās vēstulēs rakstīts! Tas prasīs kādu laiciņu, jo es tā īsti varu izprast dzeju krājuma būtību, autora domu, ja noķeru noskaņu. Dažreiz noskaņa uzreiz nenāk. Tā sāk plīvot pie kāda desmita vai piecpadsmitā dzejoļa, bet citkārt tā ka saules zaķis strauji apžilbina acis jau pirmajā lappusē. Krājums sākas ar dzejoli “Es rakstu”, kurā autore vēsta it kā par grāmatas saturu, par to, ko viņa raksta. Izklausās sāpīgi: par nodevību, par meliem, par rupjību, par visatļautību... Hmm... Tomēr kaut kas zemapziņā čukst, ka nebūs vis tik krēslaini, jo nupat apskatītās fotogrāfijas pauž daudz dzīvesprieka. Otrais krājuma dzejolis apliecina manas nojautas pareizību: “Dzeja, mana sapņu feja, Aizved mani pasakā, Atļauj mazliet pasapņot, Šodien nedarot nekā.

Dzeja, mana sapņu feja, Iedod jaunus spārnus man, Tu jau zini, tālu lidot Gribu es kā tovakar.” Nojaušu, ka nākamajās lappusēs varētu būt iespēja ielūkoties minētajā sapņu pasakā. Es nekavējos, dodos iekšā. Tā ir pagara pastaiga, ceļā sastopot sava ceļa gājēju, kuru nevar nobiedēt ne melni kaķi, ne ļaunas mēles, jo viņš ir savas laimes kalējs un sava prieka krājējs. Tur var satikt sirdi, kas atgādina spoku pilsētu, kurā gaudo vēji un apstājas laiks, kurā nav drošības, bet tomēr vienmēr paliek ticība. Vēl tur redzama upe, pa kuru aizpeld grāmata ar izbirušām zilbēm, nakts strādnieks veic savu vienkāršo darbu un klusām pie sevis par mūža skaistumu dzied. Lappuse aiz lappuses, katrā visdažādākie tēli, simboli, kas pauž autores izjūtas un attieksmi pret notiekošo, pret dzīves parādībām, notikumiem valstī un pasaulē. Dzejoļi, klusi iegūluši 185. lappusēs, pauž savus stāstus, glezno ainavas, portretē cilvēkus. Vairāki veltīti sievietēm, uzsverot sievišķību, kā īpašu daiļumu. “ Ir šajā dienā sievišķība Tava smalki izgreznota, Bet arī ikdienībā Vienmēr apbrīnota šī Tava skaistākā no rotām.” Dzejoļos par gadalaikiem daudz gleznainu rindu ar bagātīgi izmantotiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem. “ Pār liesmainu Dardedzes tiltu Saule rudenim Pretī dodas. Lapu zeltā Kā dimanta pogas Rasas asaras rodas.” Ir paliels skaits lappušu, kur esošos dzejoļus es varētu raksturot, kā veltītus bērniem( “Pirmā septembra sveicieni”, “Sniedz roku, māmiņ ”...), kā arī krājumā atrodamas patriotiska rakstura rindas., veltītas autores pilsētai Smiltenei un arī Latvijai. “Man nevajag daudz, lai valsti šo Par mājām vienmēr sauktu, Šeit mana sirds, zemē iearta, Lai jaunos pumpuros plauktu.” Dzejoļu klāsts ir bagāts un, es teiktu, ļoti raibs satura ziņā. Es necentos šķirot pa tēmām, mēģināt raksturot lirisko tēlu un nerunāšu arī par dzejoļu kompozīciju. Kā jau teicu, es nerakstu recenziju, bet savas pārdomas un sajūtas, kas radās, izlasot Elīnas grāmatu. Vienu gan gribētos atzīmēt – dzejoļos ir rindas, kas projicē gleznas, un tas ir skaisti. Tas veido poētisko noskaņu, kas dzejolī ir svarīgs priekšnoteikums. Te dažas: “Pavasaris klusi šūpoles Bērza skarās iekāris...” “ Balts pūpols aizmidzis Uz tavas plaukstas liegi...” “ Miglas jēri Gar upmalu klejo, Sārtojas ābeļu pazares. Tad miglāju pavediens pārtrūkst, Naksnīgais sapnis gaist. Kā magone – liela un koša Lec saule liesmojoša.”

Nezinu, vai autore, rakstot šīs rindas domāja to, ko es sajutu, bet man jau šķiet, ka tam nav tik būtiskas nozīmes. Lasot, piestāju pie rindām un pantiem, kuros saskatīju ko tādu, kas aicināja pakavēties ilgāk un padomāt. Vai visās lappusēs man izdevās saņemt tieši to vēstuli, kas tai tika sūtīta, arī nezinu. Godīgi sakot, par vēstulēm atcerējos tikai, rakstot šo nobeigumu. Lasot darbu, manu prātu aizņēma rindās ieliktā pārdzīvojuma meklējumi un uztveršana, vairāku krāšņu vārdu kreļļu apbrīnošana un jauko foto aplūkošana. Gan jau šo grāmatu vēl kāds ir lasījis, un tam lasītājam varbūt radušās citas emocijas. Mēs jau lietas uztveram dažādi.